Stabilizējošais centrs

Ķermeņa funkcionalitāte pamatā balstās uz tā spēju būt mobilam un stabilam, un tas ir attiecināms gan uz ķermeņa struktūru savstarpējām savienošanās vietām, gan segmentiem un galu galā visu ķermeni kopumā. Kur es novēroju neatbilstību? Darbā ar klientiem jo dienas, jo vairāk es pārliecinos, cik svarīga nozīme ir vizualizācijai sava ķermeņa izprašanas un izjušanas nolūkos. Bez izkoptas ķermeņa izjūtas ir praktiski neiespējami veikt kustības un darbības funkcionāli pareizi, lai arī bērnībā šis vispār nav bijis jautājums, kurā nepieciešama iedziļināšanās, jo smadzenes ar ķermeni komunicē lieliski, ir tikai nepārtraukti jāveic kustības, izmantojot visus ķermeņa segmentus, tomēr ar laiku ilgstošas piespiedu pozas, izmaina mūsu motoro kontroli. Ar laiku izveidojas citi smadzeņu ceļi, kuri gluži vienkārši pārņem bērnībā radušos, tādā veidā ķermenim “zūd” šī fundamentālā izpratne, jo nemitīgi notiek pārprogrammēšana pilnīgi citā virzienā. Lūk, kādēļ “atkārtošana -zināšanu māte”, tīri labi iederas stāstā par mobilu, stabilu un funkcionālu ķermeni.

Kas īsti tiek saprasts ar vārdu korsete? Pirmkārt, parunāsim par lokalizāciju– korsetes atrašanās vieta, to uzvelkot, pārsvarā ir rajons no pakrūtes līdz iegurnim, kur būtu velkamas paralēles ar vēdera taisnā un slīpo muskuļu stiprināšanās vietām. Tas nozīmē, ka, vizualizējot ķermeņa stabilizējošo centru, viss galvā notiek tikai ap šo teritoriju, kas ir diezgan pamatīgi neprecīza izpratne. Otrkārt, funkcija– ar korseti mēs saprotam pasīvu struktūru, kas notur visu vai nu pareizajās vietās vai stabilu. Arī neprecīzi, jo šāda sasaiste galvas smadzenēs liek iztēloties, ka, liekot lietā korsetes muskulatūru, visam ap mugurkaula lejasdaļu ir maksimāli jāiesaistās, lai mugurkauls būtu pasargāts no kaut kādām “traumējošām kustībām”, kuras viņā ir dabīgi un pilnīgi normāli iespējamas un mums nepieciešamas. Ķermeņa centru stabilizējošajiem muskuļiem ir jāspēj savstarpēji vienoties par pareizo tonusu jeb sasprindzinājumu, kas nepieciešams pozas noturēšanai, kustības veikšanai un jeb kam citam, bet tam nav nekāda sakara ar sastingšanu, tā it kā mugurkaula lejasdaļas vietā būtu iemontēta pagale.

Es uzskatu, ka pareizāk visu šo kompleksu būtu dēvēt par stabilizējošo centru, laicīgi ieviešot izpratni par to, ko tas iekļauj, lai tālākā darbā ar sevi vai saviem klientiem nerastos pārpratumi par to, kāpēc jādomā par sēžas muskuļu sasprindzinājumu, ja šis ir korsetes vingrojums.

Īsāk sakot, korseti pāri dibenam neviens nevelk, un paelpot tādā arī nav pārāk viegls uzdevums.

No priekšpuses stabilizējošais centrs būtu jāvizualizē no atslēgas kauliem līdz augšstilbiem, lielos priekšējos augšstilba muskuļus (kvadricepsus) ieskaitot, papildus ņemot vērā ne vien vēdera preses muskuļus visos iespējamajos slāņos, bet arī elpošanas muskuļus– diafragmu, starpribu muskuļus, kuri paralēli uztur elpošanas funkciju un ribu rotēšanu tās ietvaros, neskatoties uz to, vai ķermenis veic statisku vai dinamisku darbu.

No aizmugures tas būtu posms no pakauša līdz dibenam, abus lielos dibena muskuļus ieskaitot, jo, pavērojot muguras atliecējmuskuļu anatomisko uzbūvi, var konstatēt diezgan nozīmīgu niansi- tie, savstarpēji biomehāniski pārņemot pienākumus, izkārtojas garā ceļā no krusta kaula un iegurņa kauliem līdz pat pakauša pamatnei.