Daru visu, bet mugura tāpat sāp

Iedomājies, pie fizioterapeita nereti nonāk arī tādi cilvēki, kuri sadzīvo ar šādu problēmu: “Es taču visu cenšos darīt pareizi.” Viņi piedomā pie stājas, cenšas sēdēt taisni, regulāri izstaipās, varbūt pat trenējas. Un tomēr – mugura sāp. Tas rada apjukumu un bieži arī vilšanos, jo šķiet, ka tiek darīts viss, kas “vajadzīgs”, bet rezultāta nav.

Šeit ir svarīgi saprast vienu būtisku lietu – sāpes ne vienmēr nozīmē, ka kaut kas ir sabojāts. Mūsdienu pētījumi arvien pārliecinošāk pierāda, ka sāpes ir daudz sarežģītāks process nekā pašsaprotams un neapšaubāms “bojājuma signāls”. Cilvēkiem bez jebkādām sūdzībām bieži var atrast strukturālas izmaiņas mugurkaulā, piemēram, disku protrūzijas vai deģeneratīvas izmaiņas, savukārt cilvēkiem ar izteiktām sāpēm reizēm nav nekā būtiska, ko varētu fiksēt izmeklējumos. Tas nozīmē, ka sāpes lielā mērā ir nervu sistēmas interpretācija, nevis tiešs audu stāvokļa atspoguļojums.

Vēl viens paradokss ir tas, ka pārāk liela koncentrēšanās uz “pareizu kustību vai pozu” var kļūt par problēmu. Ja katra kustība tiek kontrolēta, analizēta un koriģēta, ķermenis sāk darboties stīvāk, ar lielāku spriedzi ar mazāku uzticību un paļaušanos. Bailes izdarīt “nepareizi” var samazināt kustību brīvību un pat palielināt sāpju atbildes reakciju. Ķermenis nav robots, kas paredzēts vienai ideālai pozīcijai vai kustībai– tas ir radīts kustībai, variācijām un adaptācijai.

Bieži vien lielākā problēma nemaz nav “slikta pozīcija" vai "nepareiza stāja”, bet gan tas, ka mēs pārāk ilgi paliekam vienā un tajā pašā pozīcijā. Pat vispareizākā un ergonomiski pielāgotākā sēdēšana kļūst par pārmērīgu audu slodzi, ja tā ilgst stundām bez pārtraukuma. Audi, protams, pielāgojas tam, ko mēs darām regulāri, jo ķermenis ir ieprogrammēts adaptēties, tomēr, ja ierobežojam sevi kustībā, un pakļaujam audus ļoti vienviedīgām un atkārtotām slodzēm, tas nekā neveicina audu izturības veicināšanu, bet gan tērē pieejamos resursus. Šādu izturēšanos pret savu ķermeni varētu salīdzināt ar vēlmi nobraukt velomaratonu uz "DipDap" skrejriteņa. Tāpēc man patīk teiciens "The best position is next position", jo tas tomēr liek mums atmosties un aptvert to, ka arī statisks darbs ir slodze. Ja mēs izmantotu analoģiju ar treniņu slodzi, tad svarīgi ir noķert ideju, ka muksuļaudu nogurums iestājas arī tad, ja pietupiens, vilkme, spiešana guļus utml. tiek izpildīti formā, kura atbilst visiem konkrētā vingrinājuma izpildes nosacījumiem.

Ļoti svarīgs faktors ir fiziskā kapacitāte. Tu vari kustēties “pareizi”, bet, ja ķermenis nav pietiekami spēcīgs un izturīgs, tas vienkārši nespēj tikt galā ar ikdienas slodzi. Ilgstoša sēdēšana, bērnu celšana, treniņi bez progresijas – tas viss prasa no ķermeņa noteiktu kapacitāti. Ja tā nav attīstīta, sāpes kļūst par loģisku galamērķi, nevis kļūdu sistēmā.

Sāpju sajūtas rašanos ietekmē daudz vairāk nekā tikai mehānika. Stress, miega trūkums, nogurums un vispārējais emocionālais stāvoklis var būtiski ietekmēt to, cik jutīga ir nervu sistēma. Jo jutīgāka tā kļūst, jo lielāka iespēja, ka tā signalizēs ar sāpju sajūtas aktivizāciju arī situācijās, kurās reāls bojājums nav noticis. Tas nenozīmē, ka sāpes ir “iedomātas” – tas nozīmē, ka tās ir reālas, bet to izcelsme ir daudzslāņaina.

Vēl viens bieži vērā neņemts faktors ir bailes no kustības. Ja cilvēks sāk izvairīties no noteiktām pozām vai kustībām, jo baidās sev kaitēt, piemēram, negatīvas iepriekšējās pieredzes dēļ, tas samazina ķermeņa spēju pielāgoties. Jo mazāk mēs kustamies dažādi un ar pārliecību, jo mazāk ķermenis spēj izturēt slodzi, kuru no tā sagaidām. Rezultātā veidojas apburtais loks – mazāk kustību, sliktāka tolerance, vairāk sāpju.

Tāpēc, ja mugura sāp, tas nenozīmē, ka Tu dari visu nepareizi. Bieži tas nozīmē, ka ķermenim vienkārši nepieciešamas vairāk variācijas, lielāks spēks un pakāpeniska slodzes palielināšana, nevis vēl stingrāka “pareizuma un izvairīšanās stratēģiju” ievērošana. Kustība nav jāpadara perfekta – tai jābūt pēc iespējas daudzveidīgai, drošai un regulārai.

Jo vairāk Tu kusties, trenē spēku, izturību un ļauj sev kustēties arī ne tik perfekti, jo mazāk "dzīvību glābjošas" nozīmes ir ideālai pozai. Un tieši tur sākas īstā brīvība kustībā.